Kāpēc medus kristalizējas jeb "sacukurojas"?

Šķidrā medus pārvēršanos stingrā masā tautā dēvē par “sacukurošanos”, taču tam nav nekāda sakara ar veikalā nopērkamo cukuru vai, Dies’ pasarg, tā klātbūtni medū!

Bitenieki šo dabīgo procesu sauc par kristalizēšanos, un tā vaininieki ir dabīgie cukuri glikoze un fruktoze. Jo vairāk glikozes ir medū, jo ātrāk tas kristalizējas, un tas ir atkarīgs no tiem ziediem, kurus bites apciemojušas savā lidojumā. Piemēram, pavasara medus sabiezē un kristalizējas jo īpaši ātri. Taču atcerieties – kristalizācija nekādi neietekmē medus kvalitāti, uzturvērtību vai ķīmisko sastāvu – tā tikai norāda uz medus īstenumu!

Medu ir grūti ilgstoši saglabāt šķidru. Lielie ražotāji, lai veikalu plauktos saglabātu sava produkta pievilcīgu izskatu, medu pamatīgi filtrē vai arī pakļauj to augstas temperatūras iedarbībai, taču tad iet bojā fermenti, vitamīni, medus zaudē savas dziednieciskās un garšas īpašības. Citas iespējas ir sildīt medu, nepārsniedzot 40 grādu temperatūru, veidot krēmveida medu (sīki sašķeļot medus kristālus, lai tie vairs nespētu veidot rupjus graudus) vai arī vienkārši baudīt dabīgu, sakristalizējušos medu. Medum patīk samērīgs siltums – tad tas ilgāk saglabāsies šķidrs, bet, ja liksiet to ledusskapī, pēc kā absolūti nav nekādas nepieciešamības, tad, protams, medus stipri ātri kļūs biezs un ciets.

Nebaidīsimies no vienmērīgi sabiezējuša un kristalizēta medus! Tas vien norāda uz to, ka medus ir patiešām dabisks!